711CUCI is an online casino platform in Malaysia with a wide selection of games such as slots, live casino, sports betting, fish shooting, lottery and card games. Members can enjoy fast transactions, updated promotions and simple access across mobile or desktop devices. 711CUCI also provides account security and 24/7 support for a more convenient entertainment experience.



Contact Information

Brand: 711CUCI

Website: https://711cuci.io/

Email: support@711cuci.io

Hotline: (+60) 13 729 4865

Address: 25 Jalan Sultan Ismail, Bukit Bintang, Kuala Lumpur, Malaysia

Zipcode: 50250

Hashtags

#711cuci #711cucicasino #711cucislot #malaysiaonlinecasino #join711cuci

Pirms diviem gadiem es nonācu tādā punktā, ka vairs nezināju, kā izkļūt no savas galvas. Darbs, kas kādreiz likās stabils, sāka čīkstēt kā vecas durvis — priekšnieks kļuva aizvien pieprasīgāks, kolēģi aizvien attālinātāki, un es katru rītu cēlos ar sajūtu, ka mans dzīves trauks ir tukšs. Un tieši tajā laikā es pirmo reizi saskāros ar vavada. Nebiju plānojis spēlēt azartspēles. Godīgi sakot, es pat nezināju, ko tas nozīmē. Vienkārši kādu vakaru, sēžot pie datora ar aukstu tēju rokā un bezgalīgu bezmiegu galvā, es uzgāju kādu forumu, kur cilvēki dalījās pieredzē. Viens puisis rakstīja, ka tur var vienkārši atslēgties. Un es nodomāju — kāpēc ne? Man taču nekas cits neatlika.



Tolaik es biju cilvēks, kurš bēga no realitātes, pat to nenojauzdams. Mana draudzene bija aizgājusi pirms pusgada, mans suns bija nodzīvojis savu laiku, un es sēdēju dzīvoklī, kas smaržoja pēc vientulības un vecām grāmatām. Katru vakaru es gaidīju, kad pienāks nakts, jo diena prasīja pārāk daudz. Es nespēju koncentrēties darbam, nespēju zvanīt draugiem, nespēju pat skatīties filmas līdz galam. Bet vavada kaut kā piepildīja to tukšumu. Sākumā es tikai skatījos. Pētīju spēles, lasīju noteikumus, vēroju, kā citi cilvēki reaģē. Tas bija kā logs uz citu pasauli, kur man nebija jābūt sev. Un tad es iemetu pirmo naudu. Tikai piecus eiro. Domāju — ja pazudīs, nekas nenotiks. Bet nepazuda. Es laimēju divdesmit. Un tas bija mirklis, kad es sajutu kaut ko tādu, ko nebiju jutis gadiem — vieglumu.



Nākamās nedēļas bija dīvainas. Es joprojām gāju uz darbu, joprojām runāju ar cilvēkiem, bet domās es biju tur — pie ekrāna, pie tām spēlēm, pie tās sajūtas, ka vismaz kaut kas manā dzīvē var izdoties. Es sāku spēlēt vakaros, pēc tam naktīs, pēc tam agros rītos pirms darba. Tas nebija par naudu. Tas bija par to, ka vavada deva man iemeslu pieslēgties. Iemeslu nejust to smago klusumu, kas mani gaidīja katrā istabā. Es pats sev meloju, ka tas ir tikai hobijs. Ka es kontrolēju situāciju. Bet patiesībā es bēgu. Bēgu no rītiem, kad spogulī redzēju nogurušu vīrieti. Bēgu no vakariem, kad telefons klusēja. Bēgu no tās domas, ka mans dzīves labākais laiks jau ir aiz muguras.



Bet tad notika kaut kas, ko es nebiju gaidījis. Kādu nakti, kad biju zaudējis vairāk nekā biju plānojis, es sēdēju un skatījos uz ekrānu, un pēkšņi sajutu nevis dusmas, nevis izmisumu, bet gan dīvainu skaidrību. Es sapratu, ka esmu šeit nevis tāpēc, ka man patīk spēlēt, bet tāpēc, ka man bail būt vienam ar sevi. Un tajā mirklī es pamanīju kaut ko citu — tur, blakus spēlēm, bija cilvēki. Sarunas. Forumi. Citi tādi paši kā es. Vīrieši un sievas, kas arī kaut no kā bēga. Un mēs sākām runāt. Vispirms par spēlēm, tad par dzīvi. Es satiku kādu puisi no Liepājas, kurš arī bija zaudējis darbu. Kādu sievieti no Rēzeknes, kura rūpējās par slimu māti. Mēs dalījāmies stāstos, smējāmies par savām neveiksmēm, un pamazām es sāku just, ka vavada vairs nav tikai bēgšana. Tā kļuva par tiltu atpakaļ pie cilvēkiem.



Protams, ne viss bija gludi. Bija vakari, kad es zaudēju vairāk, nekā varēju atļauties. Bija rīti, kad nolādēju sevi par to, ka vispār sāku. Bet katru reizi, kad es gribēju visu mest pie malas, es atgriezos pie tām sarunām. Pie tā, ka kāds cits bija jutis to pašu. Un tas mani noturēja. Es sāku spēlēt mazāk. Sāku izvēlēties spēles, kas prasīja nevis naudu, bet uzmanību. Sāku vairāk laika veltīt cilvēkiem, nevis automātiem. Un pamazām mans dzīves trauks atkal sāka pildīties. Es atgriezos pie draugiem. Es sāku skriet no rītiem. Es pat atkal iemīlējos — vispirms sevī, tad kādā cilvēkā, kuru satiku tieši tur, starp tām pašām sarunām.



Tagad, divus gadus vēlāk, es reti pieslēdzos vavada. Bet, kad to daru, es nejūtos kā bēglis. Es jūtos kā cilvēks, kurš atgriežas vietā, kur kādreiz atrada glābiņu. Jo tā patiesībā arī bija — ne jau spēles mani izglāba, bet cilvēki, kurus tās man atveda. Un tā sajūta, ka pat tad, kad šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi, kaut kur ir vieta, kur vari vienkārši būt. Varbūt tas nav tas, ko cilvēki parasti stāsta par azartspēlēm. Bet man tas ir mans stāsts. Un es to nestāstu tāpēc, lai kādu pierunātu. Es to stāstu tāpēc, lai kāds, kas šobrīd sēž vientuļā istabā un domā, ka viss ir galā, zinātu — dažreiz glābiņš nāk no vietas, kur to negaidi. Un tas ir labi. Jo beigu beigās viss, ko mēs meklējam, ir vienkārši sajūta, ka mēs neesam vieni. Un es to atradu. Varbūt nejauši. Varbūt tā bija lemts. Bet esmu par to pateicīgs.